Grāmata “Mātes Sibīrijā”

Description

Dzintra Geka “Mātes Sibīrijā“

Grāmatas izdevējs “Fonds Sibīrijas bērni”   575 lpp.  2022 GADS. ISBN 9789934901614

“Fonds Sibīrijas bērni” izdevis jaunu grāmatu “Mātes Sibīrijā”. Grāmatā apkopotas intervijas ar 1941.gada 14.jūnijā izsūtītajām mātēm un viņu bērniem, apkopoti interviju fragmenti no 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto bērnu atmiņu stāstiem. 1941. gadā uz Sibīriju aizvestie bērni lūdza, lai kādreiz izdodu grāmatu par Mātēm. Latviešu sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklāīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās. Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportēja 15 424 Latvijas iedzīvotājus. Deportācija lielā mērā ietekmēja sievietes – esot atšķirtām no saviem vīriem, uzņemoties visas rūpes par bērniem, vecākiem.Viņām ar visiem iespējamiem līdzekļiem bija jācīnās par fizisko izdzīvošanu, tālu prom no ierastās vides, jāaudzina bērni, jāspēj veidot ģimenes sajūtu, jāpārdzīvo daudzas fiziskās un morālās ciešanas – vīra, arī bērnu zaudējums. Psihologu pētījumi liecina, ka deportācijas radītās traumas atstāj pēdas un tiek pārmantotasarī nākamajā paaudzē.
1946. gadā, kad bērnus bāreņus drīkstēja sūtīt uz Latviju, dažas mātes izdarīja pašnāvību, lai bērni varētu atgriezties Dzimtenē. 2000. gadā, kad sākām meklēt un intervēt Sibīrijas bērnus, dažas mātes vēl satikām, šajā grāmatā ir viņu atmiņas. Visvairāk pārsteidza ciešanas, sāpes, kas bija pārdzīvotas un spēja  to atcerēties bez rūgtuma un ļaunuma.

Pagājuši jau vairāk kā 80 gadi, atmiņas zūd, laiks skrien un skan mudinājumi to ātrāk aizmirst. Tad pēkšņi karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas, atkal ir nogalināti tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni. Tāpēc ir vajadzīga šī grāmata. Lai mēs nekad neaizmirstu…
Mūžīga piemiņa latviešu Mātēm.”

Margrieta Silenieks(Otaņķe) (citāts no grāmatas): “Mēs ticējām, ka ar vīriem būsim kopā.To, ka vīru nav, ieraudzījām, kad aizbraucām galā… Prasījām, protams, bet komunistiem bija sava atbilde – viņi nezinot, kur ir mūsu vīri.”